Gaisa mitruma kontrole mājā bez kļūdām

Rasas pēdas uz logiem no rīta, pelējuma punkts stūrī aiz skapja un smagnējs gaiss guļamistabā – tie nav sīkumi, kurus var vienkārši ignorēt. Gaisa mitruma kontrole mājā ir viens no tiem jautājumiem, kur redzamā problēma bieži ir tikai sekas. Ja netiek saprasts cēlonis, cilvēki pērk nepareizas ierīces, pārlīmē sienas, pārkrāso griestus un pēc sezonas atgriežas pie tās pašas situācijas.

Šis temats nav tikai par komfortu. Pārāk mitrs vai pārāk sauss gaiss ietekmē cilvēka pašsajūtu, apdares materiālu uzvedību, ventilācijas sistēmas darbu un ilgtermiņā arī konstrukciju stāvokli.

Tieši tāpēc mitruma kontrole jāskata kopā ar ventilāciju, ēkas hermētiskumu, siltinājumu un ikdienas lietošanas paradumiem!

Kāpēc gaisa mitruma kontrole mājā tik bieži neizdodas

♦ Visizplatītākā kļūda ir cīnīties ar simptomu, nevis ar cēloni. Ja mājā rodas kondensāts, pirmais instinkts bieži ir iegādāties sausinātāju. Dažkārt tas palīdz, bet daudzos gadījumos tikai maskē problēmu. Ja telpā nav pietiekamas gaisa apmaiņas, ja tvaiks no vannasistabas paliek iekštelpās vai paausgtināst mitrums žāvējot veļu, vai ja būvkonstrukcijās ir aukstuma tilti, mitrums turpinās uzkrāties veidojot jaunus defektus.

♦ Otrs biežais scenārijs ir pretējs – ziemā gaiss kļūst pārāk sauss, īpaši mājās ar intensīvu apkuri un aktīvu ventilāciju. Tad iedzīvotāji sāk domāt, ka ventilācija ir problēma. Patiesībā ventilācija bieži vien darbojas pareizi, bet ēkas ekspluatācijas režīms, temperatūra un āra gaisa apstākļi rada zemu relatīvo mitrumu. Jo ziemā pie -10`C un RH pat 90% reālais mitrums vienā m³ gaisa sastādīs vien nieka 2g. Tāpēc svarīgi saprast atšķirību starp mitruma daudzumu gaisā un relatīvo mitrumu pie konkrētas temperatūras.

♦ Trešā kļūda ir paļauties uz sajūtām. Telpa var šķist sausa, bet patiesībā relatīvais mitrums var būt augsts. Vai arī pretēji – cilvēkam šķiet, ka gaiss ir normāls, kamēr stūros jau veidojas mikrobioloģiskais mantojums un bojājumi. Bez mērījumiem šis ir minējumu lauks, kas iezīmē arī vēlamo risinājuma veidu.

Kāds mitruma līmenis mājoklī ir uzskatāms par normālu

Praksē dzīvojamās telpās parasti orientējas uz aptuveni 40 līdz 60 procentu relatīvo mitrumu. Tas nav akmenī kalts skaitlis, pilnīgi visām sezonām un visām telpām, bet tas ir drošs orientieris, kurā parasti labi jūtas gan cilvēks, gan pati ēka.

ATCERIES: Cilvēks ir visa centrā, tāpēc arī Būvē Gudri bieži lieto teicienu “Cilvēka un ēkas veselība mūsdienu būvniecības šķērsgriezumā” un domā kā izveidot vidi, kura atbilst augstām dzīves kvalitātes prasībām.

Ja mitrums ilgstoši kāpj virs šī diapazona, palielinās kondensāta un pelējuma risks, īpaši vietās ar sliktāku gaisa kustību vai zemāku virsmas temperatūru. Ja tas ilgstoši ir pārāk zems, cilvēki biežāk sūdzas par sausu kaklu, acu kairinājumu, elektrizēšanos un diskomfortu. Koka apdares elementi un mēbeles arī var reaģēt uz pārlieku sausu gaisu.

Svarīgs precizējums – nav jēgas skatīties tikai uz vienu rādījumu viesistabas vidū. Mitruma režīms atšķiras guļamistabā, vannasistabā, virtuvē, garderobē un telpās ar ārsienām ziemeļu pusē. Turklāt nakts laikā, kad guļamistabā atrodas divi cilvēki un logs ir ciet, mitruma līmenis var pieaugt ļoti ātri. Tieši tāpēc plānojot master guļamistabas gaisa apjomu ierēķinm papildus slodzes un gaisu, kas to izskaudīs.

No kurienes mājā rodas liekais mitrums

Daļa mitruma rodas normālā ikdienas lietošanā. Elpošana, ēdiena gatavošana, duša, veļas žāvēšana un telpaugi rada ūdens tvaikus. Tas ir paredzams un kontrolējams apjoms, ja ēkai ir pareiza ventilācija.

Sarežģījumi sākas tad, ja šim ikdienas mitrumam pievienojas būvniecības vai ekspluatācijas slodžu problēmas, kas var būt nezināma apjoma lielums. Jauna māja vai svaigi renovētas telpas ilgāku laiku var izdalīt ievērojamu būvmitrumu no betona, apmetuma, špakteles un citiem slapjajiem procesiem. Ja ventilācija nav sabalansēta vai telpas netiek pietiekami vēdinātas, šis mitrums paliek iekšā. Mitrums tieks bieži iesprostots un agrāk vai vēlāk lieks par sevi manīt.

Vēl viens būtisks mitruma avots ir nekvalitatīvi izbūvēta ēkas termiskā čaula. Vairāk par to lasi šajā rakstā Nepareizi ierīkota tvaika izolācija, nepietiekami noslēgti mezgli, gaisa noplūdes konstrukcijās un aukstuma tilti, kas rada situācijas, kur noteikts daudzums ūdens tvaika sasniedz aukstas virsmas un kondensējas uz tām. Šeit problēma vairs nav tikai telpas mikroklimats – tiek apdraudēta konstrukciju ilgmūžība, kas nereti eskalē konstruktīvos bojājumos.

Nevajag aizmirst arī par pamatiem, pagrabiem un pirmā stāva grīdām. Ja mitruma izolācijas risinājumi ir vāji vai bojāti, telpās var nonākt mitrums no grunts. Piekritīsiet, tad virspusēja sausināšana dod tikai īslaicīgu efekta momentu.

Gaisa mitruma kontrole mājā sākas ar mērīšanu

Pirms izvēlēties jebkādu risinājumu, ir jāsaprot situācija. Ar vienu lētu higrometru dažkārt nepietiek, jo tas rāda tikai vienas vietas un viena brīža ainu. Daudz noderīgāk ir novērot mitruma un temperatūras izmaiņas vairākās telpās vairāku dienu vai nedēļu laikā.

Jāskatās ne tikai uz relatīvo mitrumu, bet arī uz temperatūru, oglekļa dioksīda līmeni un uzvedības paradumiem. Piemēram, ja guļamistabā naktī pieaug gan CO2, gan mitrums, vainīga parasti nav siena, bet nepietiekama gaisa apmaiņa. Ja vienā stūrī ir vēsāka virsma nekā pārējā telpā, jau jādomā par siltum tehnisku mezglu kvalitāti.

Profesionālā pieejā svarīga ir diagnostika, nevis minēšana. Dažreiz pietiek ar ventilācijas plūsmas korekciju. Citreiz nepieciešama termogrāfija, mezglu apsekošana un detalizēta konstrukciju izvērtēšana. Jo agrāk tas tiek darīts, jo mazāka iespēja, ka nāksies risināt pelējuma vai bojātas apdares sekas.

Kad vajag ventilāciju, kad sausināšanu un kad būvniecības labojumus

Ja mitruma pieaugums ir saistīts ar ikdienas lietošanu, parasti pamatrisinājums ir ventilācija. Dabiskā vēdināšana ar logiem vai pieplūdes vārstiem palīdz tikai epizodiski un ir atkarīga no laikapstākļiem, iedzīvotāju disciplīnas un sezonas. Mūsdienīgā, hermētiskākā ēkā stabilu rezultātu dod kontrolēta ventilācija ar pareizi sabalansētām gaisa plūsmām.

Sausinātājs ir lietderīgs konkrētos gadījumos – pēc applūšanas, jaunbūvēs būvmitruma samazināšanai, pagaidu režīmā renovācijas laikā vai telpās ar sezonālu mitruma pārslodzi. Taču tas nav pilnvērtīgs aizvietotājs ventilācijas sistēmai. Ja telpā paliek slikta gaisa kvalitāte, augsts CO2 un smakas, sausinātājs neatrisina galveno.

Savukārt būvniecības labojumi un pārbūve ir nepieciešama, ja problēma slēpjas pašā konstrukcijā:

♦ pārtraukts tvaika izolācijas slānis;
♦ nehermētiski savienojumi;
♦ nepietiekami atrisināts jumta mezgls;
♦ nepareiza logu montāža;
♦ aukstuma tilts pie pārseguma.

Šādos gadījumos jebkura sadzīves ierīce būs tikai plāksteris. Tieši šeit redzama atšķirība starp preces pirkšanu un sistēmiski pareizu risinājumu. Ja nav izprasts cēlonis, pat kvalitatīvs produkts var tikt izmantots nepareizam mērķim.

Tipiski scenāriji privātmājās un pēc renovācijas

Privātmājās bieži sastopama situācija, kur īpašnieki ir nosiltinājuši ēku, nomainījuši logus un uzlabojuši hermētiskumu, bet nav sakārtojuši ventilāciju. Rezultāts ir paredzams – siltuma zudumi samazinās, taču mitrums un piesārņotais gaiss vairs tik viegli neizkļūst ārā. Tad uz logiem parādās kondensāts, vannasistabā ilgāk žūst virsmas, bet guļamistabā no rīta ir smagnējs gaiss.

Pēc renovācijas bieži tiek nenovērtēts arī būvmitrums. Cilvēki ievācas telpās pārāk agri, sāk intensīvi apkurināt un sagaida, ka viss stabilizēsies pats no sevis. Dažreiz tas notiek, bet dažreiz mitruma slodze saglabājas mēnešiem. Ja tajā pašā laikā ventilācija ir nepietiekama, rodas labvēlīgi apstākļi bojājumiem.

Koka karkasa ēkās uzmanība jāpievērš gaisa un tvaika kontroles slāņu kvalitātei. Mūra ēkās – sienu, pārsedžu, logu pieslēgumu un pagraba mezgliem. Katrā ēkas tipā riski atšķiras, tāpēc universālu padomu ir maz. Pareizais jautājums nav tikai kā samazināt mitrumu, bet kāpēc tas konkrētajā mājā uzvedas tieši tā.

Ko īpašnieks var darīt uzreiz

♦ Pirmais solis ir izmērīt, nevis pieņemt varbūtības. Novietojiet kvalitatīvus mērītājus vairākās telpās un vērojiet datus vismaz nedēļu.

♦ Otrs solis ir novērtēt paradumus:
   • vai veļa tiek žāvēta telpās,
   • vai vannas istabas ventilators darbojas pietiekami ilgi,
   • vai virtuvē tvaiks tiek novadīts ārā, nevis tikai filtrēts recirkulācijas režīmā.

♦ Trešais solis ir pārbaudīt, vai telpās vispār notiek paredzētā gaisa apmaiņa. Ja māja ir salīdzinoši hermētiska, tikai ar mikrovēdināšanu logos parasti nepietiek! Ja jau ir redzamas kondensāta vai pelējuma pazīmes, nevajag gaidīt nākamo sezonu. Jo ilgāk mitruma problēma dzīvo konstrukcijā vai apdarē, jo dārgāks kļūst remonts.

Ja rodas šaubas, saprātīgākais ceļš ir piesaistīt speciālistu, kurš spēj izvērtēt gan ventilāciju, gan mezglu izbūvi, gan materiālu piemērotību. Būvē Gudri pieeja šādos jautājumos ir vienkārša – vispirms saprast cēloni, tikai pēc tam izvēlēties risinājumu. Tas ietaupa ne tikai naudu, bet arī laiku un nervus.

Mitruma kontrole nav atsevišķs sīkdarbs, ko var izraut no konteksta. Tā ir daļa no tā, cik gudri māja elpo, kā tā saglabā siltumu un cik ilgi kalpo bez slēptiem bojājumiem. Ja uz šo skatās sistēmiski, rezultāts parasti ir ne tikai sausāks gaiss, bet arī mierīgāka ikdiena.

Ar cieņu Jūsu “Būvē Gudri“